Dabas aizsardzības teritorijas
Formā 11 ietvertas nozīmīgākās aizsargājamās
teritorijas, kuru izdalīšanu un aizsardzību nosaka LR likumdošana. Aizsargājamās
teritorijas ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts
aizsardzībā. Aizsargājamo teritoriju galvenais uzdevums ir aizsargāt un saglabāt
dabas daudzveidību: aizsargāt retas un tipiskas dabas ekosistēmas, īpaši
aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas,
ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus utt. Dabas rezervātu, nacionālo parku un
biosfēras rezervātu izveidošana nosaka Saeima ar attiecīgu likumu. Aizsargājamo
ainavu apvidu, dabas liegumu, dabas parku un dabas pieminekļu izveidošanu nosaka
Ministru Kabinets. Valsts meža dienesta kompetencē ir īpaši aizsargājamo meža
iecirkņu un aizsargājamo meža biotopu izdalīšana mežā.
Aizsargājamās teritorijās noteikta virkne mežsaimnieciskās darbības aprobežojumu:
- jebkādas mežsaimnieciskās darbības
aizliegums - dabas rezervātu un nacionālo parku stingrā režīma zonā;
- galvenās cirtes aizliegums - dabas
rezervātu regulējamā režīma un buferzonā, nacionālo parku dabas lieguma zonā,
dabas liegumos, īpaši aizsargājamos meža iecirkņos un aizsargājamos meža biotopos;
- kailcirtes aizliegums - nacionālo parku
ainavu un kultūrvēsturiskajā zonā un dabas parkos.
Līdztekus mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, lielākajā daļā
aizsargājamās teritorijās noteikti arī cita veida saimnieciskās darbības
aprobežojumi.