Lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu meža apsaimniekošanas procesā, izstrādātas vispārējas dabas aizsardzības prasības, kas ir saistošas visu Latvijas mežu zemju apsaimniekošanā. Tās nosaka MK noteikumi Nr. 936 “Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā”.
Prasības ir dažādas, piemēram, ir noteikts, ka mežizstrādes darbos jāsaglabā dažādi bioloģiski nozīmīgi meža struktūras elementi, ir pieņemti periodiski apsaimniekošanas ierobežojumi, lai netraucētu dzīvniekus vairošanās sezonā, kā arī meža apsaimniekošanā izmanto paņēmienus, kas neizraisa augsnes eroziju, kā arī vēl citas prasības.
Vēl salīdzinoši nesen, 90. gadu vidū, atsevišķu koku atstāšana kailcirtes teritorijā izraisīja lielas diskusijas, pat neizpratni, taču, izskaidrojot šo koku nozīmi, sabiedrības izpratne pieauga. Šobrīd mežaudzēs, kurās veikta kailcirte, ja mežaudze ir sasniegusi galvenās cirtes caurmēru, ir jāatstāj vismaz astoņus ekoloģiskos kokus, rēķinot uz cirsmas hektāru, bet pārējās cirsmās – vismaz piecus ekoloģiskos kokus. No bioloģiskā viedokļa, augošu koku atstāšana izcirtumā rada vairākus pozitīvus aspektus. Koku atstāšana ir optimāls problēmas risinājums, kas rada iespēju nelielam koku skaitam mežā iziet dabisko bioloģiskās aprites ciklu, kas atsevišķām koku sugām, piemēram, priedei sasniedz 350–400 gadu. Intensīvi apsaimniekotos mežos grūti atrast kokus, kuru vecums būtu 200 un vairāk gadu.
Šos ekoloģiskos kokus izcirtumā ieteicams atstāt grupveidā, tā samazinot vēja iedarbības ietekmi uz tiem, kā arī nodrošinot stabilākus mikroklimata apstākļus šajā koku grupā. Pēdējais var izrādīties būtisks priekšnosacījums ķērpju, sūnu, vaboļu u. c. sugu, kuras mīt uz koku stumbriem, tālākai eksistencei. Arī no mežizstrādes viedokļa, koku atstāšana grupās ir vēlama, jo tādejādi vieglāk veikt gan cirsmu izstrādi, gan meža atjaunošanu.
Mežizstrādes laikā ir jāsaglabā resnākos kritušos, nolauztos vai stāvošos sausos kokus. Kailcirtē, ja mežaudze ir sasniegusi galvenās cirtes caurmēru, jāsaglabā vismaz 10 šādus kokus, rēķinot uz cirsmas hektāru, bet pārējās cirsmās – vismaz četrus šādus kokus. Atmirusi un trūdoša koksne ir bioloģiskās daudzveidības uzturētāja mežā, tā funkcionē, kā dzīvotne vai slēptuve daudziem organismiem. Dobumaini, stāvoši vai substrātam pārgāzušies koki ir īpaši vērtīgi. Daudzu sugu eksistence mežā ir apdraudēta tieši liela izmēra kritalu un stumbeņu trūkuma dēļ.
MK noteikumi Nr. 936 “Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā”, pieņemti 18.12.2012.
MK noteikumi Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā”, pieņemti 18.12.2012.