Latvijā, jo īpaši Latgalē, aktīvi izplatās Āfrikas cūku mēris. Valsts meža dienests atgādina par mežacūku medību nosacījumiem šīs infekcijas izplatības apstākļos.
Daži fakti par Āfrikas cūku mēri
Āfrikas cūku mēris (ĀCM) ir bīstama infekcijas slimība, kas izraisa ļoti augstu mežacūku mirstību (90–95 %). Apmēram 5–10 % dzīvnieku ĀCM var pārslimot, un to organismā veidojas antivielas. Taču, atšķirībā no klasiskā cūku mēra, ĀCM pārslimojušās mežacūkas imūnas nekļūst – tā vietā tās kļūst par vīrusa nēsātājām un agri vai vēlu nobeidzas.
ĀCM vīruss ir ļoti sarežģīts un spēj būt ģenētiski daudzveidīgs, kas apgrūtina vakcīnas izveidošanu. Lai gan ĀCM vakcīnas izstrādē sasniegti ievērojami rezultāti, līdz tās izmantošanai praksē pagaidām vēl ir tālu. Vīruss ir ļoti izturīgs un dabā var izdzīvot ap pusotru gadu. ĀCM izplatās pat tur, kur mežacūku ir ļoti maz, un var uzliesmot no jauna, kad šo dzīvnieku skaits atkal pieaug.
ĀCM izplatībai vajadzīgs tiešs veselo mežacūku kontakts ar vīrusu, ko satur inficētās dzīvās un kritušās cūkas, to asinis, iekšas vai citādi inficēta vide. Vīrusa izplatību veicina dzinējmedības, jo to rezultātā mežacūkas var pārvietoties vairāk un tālāk, nekā dabiski ieradušas. Tāpat infekcijas izplatību veicina mežacūku barotavas, jo tās kļūst par sava veida “koncentrācijas magnētiem”, kur var vienkopus satikties vairāki cūku bari.
ĀCM “lēcienveidā” lielos attālumos var izplatīt arī cilvēki, izmantojot transportlīdzekļus vai valkājot nedezinficētus, ar asinīm notraipītus apavus. Ir aprēķināts, ka viens asins piliens var saturēt ap trīs miljoniem ĀCM vīrusu. Tādā veidā mežacūku blakusprodukti un asinis, kas nonāk vidē, ir uzskatāmas par sava veida “bioloģiskajām mīnām”.
Medību ieteikumi un prasības
Medības, tostarp dzinējmedības, samazina mežacūku skaitu, tādēļ ievērojami palīdz vājināt ĀCM izplatību. Ir atzīts, ka vietās, kurām tuvojas ĀCM vilnis, mežacūkas ir nepieciešams medīt intensīvāk – pēc analoģijas ar degošā materiāla aizvākšanu no ugunsgrēka ceļa. Savukārt vietās, kur ĀCM parādījies nesen, ieteicams rīkoties gluži otrādi – nedarīt neko tādu, kas mežacūkas traucē, liek tām vairāk pārvietoties un pulcēties vienkopus. Kad slimības izplatība mazinājusies, mežacūkas var atsākt medīt intensīvāk.
Kaut arī mežacūkas kļuvušas par nelimitētajiem medījamajiem dzīvniekiem, 2022./2023. gada medību sezonā tās faktiski jāturpina medīt tāpat kā līdz šim. Nomedītās mežacūkas joprojām jāmarķē ar Valsts meža dienesta izsniegtajiem marķieriem, par kuriem nav jāmaksā valsts nodeva. Informācija par tām mēneša laikā pēc medībām jāiesniedz Valsts meža dienestā. Tas nepieciešams, lai varētu precīzi identificēt un izsekot mežacūku liemeņus, kā arī sekot līdzi izmaiņām šo dzīvnieku populācijā. Nomedītās mežacūkas asins paraugs jāiesniedz izmeklēšanai Pārtikas un veterinārajam dienestam. Kamēr no Pārtikas un veterinārā dienesta nav saņemti analīžu rezultāti, marķieri noņemt un liemeni sadalīt nedrīkst.
Mežacūku pirmapstrādes prasības
Apstrādājot nomedītās mežacūkas, nepieciešams ievērot biodrošības noteikumu prasības – veikt dezinfekciju, utilizēt blakusproduktus un uzglabāt mežacūku liemeņus līdz Pārtikas un veterinārā dienesta analīžu rezultātu saņemšanai.
Mežacūku pirmapstrādes vietā ir jābūt pieejamam ūdenim un dezinfekcijas līdzekļiem vai koncentrātiem to pagatavošanai. Jāpievērš uzmanība tam, lai līdzeklim būtu derīgs izmantošanas termiņš. Pirmapstrādes vietai nedrīkst piekļūt nepiederošas personas, mājdzīvnieki un savvaļas dzīvnieki. Pēc medījuma apstrādes aprīkojumu, apavus, aizsargapģērbu un medījuma apstrādes vietu nepieciešams tīrīt, mazgāt un dezinficēt.
Ņemot vērā, ka mežacūku atliekas uzskatāmas par “bioloģiskajām mīnām”, tās vajag atbilstoši utilizēt. Pirmapstrādes blakusproduktus iespējams vai nu sadedzināt, vai aprakt tā, lai tos nevarētu izrakt savvaļas dzīvnieki. Cits pieļaujams utilizācijas veids ir nogādāt blakusproduktus uz īpaši iekārtotu uzglabāšanas vietu (konteineru), kas ir ūdensnecaurlaidīgs, atbilstošs iegūto blakusproduktu daudzumam un nav pieejams nepiederošām personām, mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem. Visbeidzot, mežacūku blakusproduktus ūdensnecaurlaidīgos maisos ir iespējams nogādāt arī uz Pārtikas un veterinārā dienesta ierīkotiem konteineriem.
Piebarošana
Piebarojot savvaļas dzīvniekus, barību izvieto tā, lai tai nevarētu piekļūt mežacūkas – barību izbērt tieši uz zemes ir aizliegts. Piebarot mežacūkas atļauts tikai medību iecirkņos, kur tās atļauts medīt. Barotavas konstrukcijai jānodrošina dozēta barības padeve (tā var būt muca vai automātisks dozators), bet barotavu kopējais tilpums nedrīkst pārsniegt 400 litrus uz 1000 ha.